Tas nebija nekāds grandiozs plāns. Es vienkārši gribēju atpūsties, nedomāt par darba termiņiem un paņemt pārtraukumu no tā visa. Bija jau krietni pāri divpadsmitiem, logā ārā lija lietus, un es sēdēju segā ietinies. Atceros, ka sāku ar vienkāršu spēli, ko sauc par ""Aviator"". Tāda lidmašīniņa, kas paceļas arvien augstāk, un jums jāizlemj, kad apstāties. Nezinu, kāpēc, bet tā spēle man likās kā metafora dzīvei. Vieni krīt pārāk agri no bailēm, citi pārāk vēli no alkatības, bet retais trāpa īsto brīdi. Es tur sēdēju un pēc katra zaudējuma tikai paraustīju plecus. Tas nebija par naudu, vismaz sākumā. Tas bija par sajūtu, ka es kaut ko kontrolēju savā dzīvē, kaut vai tik nenozīmīgi.
Lēnām tas kļuva par manu vakara rituālu. Nevis obligātu, bet patīkamu — kā lasīt grāmatu pirms miega. Es izvēlējos spēles, kas man likās interesantas, nevis tikai tās, kas sola lielus laimestus. Slotos, kuros ir stāsti par piedzīvojumiem, vai kāršu spēles, kur jādomā. Man patika, ka varu sēdēt mājās, dzert tēju un būt savā pasaulē. Kolēģi brīnījās, ka es kļuvu mierīgāks. ""Tu vairs nečīksti par biroja sīkumiem,"" draugs darbā reiz teica. Un man nebija sirds teikt, ka mana noslēpums ir nevis meditācija, bet vienkārša interese par to, cik tālu var aizlidot lidmašīniņa tajā spēlē.
Pa īstam es novērtēju Vavada, kad aizbraucu uz dažām dienām pie mammas laukos. Tur nav ne jūras, ne kafejnīcu, tikai meži un vējš. Mājas internets bija briesmīgs, bet es atradu laiku, kad signāls bija stabilāks. Bija pēcpusdiena, saule spīdēja, un es sēdēju uz terases ar klēpjdatoru. Mamma nesa ķiršus, un es viņai parādīju, ka šī tiešām ir jautra izklaide. Viņa sākumā raustīja plecus, bet pēc pusstundas viņa jau jautāja: ""Vai tu tagad laimēji?"" Es pasmējos, jo tas nebija par uzvaru, bet par kopā būšanu. Tomēr es nospēlēju vienu kārtu, un tiešām sanāca neliels laimests — desmit eiro. Mamma teica: ""Redzi, un tu teici, ka tas ir tikai izklaide."" Bet tā arī ir. Dažreiz dzīve atalgo pat par mazām lietām.
Protams, es negribu teikt, ka šī ir kāda maģiska formula. Nē. Bet šeit ir tas, ko es sapratu. Cilvēki bieži domā, ka spēlēs ir tikai par naudu. Bet man tas ir par procesu. Par to, ka esat savā mājīgā vidē, varat izvēlēties spēli, kas atbilst noskaņojumam, un zināt, ka cenzura!ā brīdī varat izslēgt datoru. Nav spiediena. Nav reklāmu, kas jūs dzen uz lieliem likmēm. Ir tikai jūs un jūsu laiks.
Pirms mēneša es satiku vecu paziņu, un mēs sākām runāt par vaļaspriekiem. Viņš stāstīja, ka staigā kalnos. Es teicu: ""Man ir savi kalni, tikai tie ir virtuāli."" Viņš nesaprata, bet es neskaidroju. Katram ir savs veids, kā atjaunot prātu. Kamēr tu to dari ar galvu un sapratni, nav nozīmes, vai tas ir fizisks vai digitāls.
Man ir apnicis to greznot. Es vairs nesaku, ka tas ir tikai kaut kas ""pamēģināt un aizmirst"". Es to izmantoju, kad gribu atslēgties no skarbās realitātes. Kad pēc smagas dienas es atveru vavada casino un redzu spožus simbolus, es zinu, ka šī ir mana telpa. Bez stresa, bez termiņiem. Protams, es vienmēr skatos uz pulksteni un atceros budžetu. Bet man patīk šī vieglā atbildības sajūta.
Kad es šo rakstu, ārā jau snieg. Ir decembris, un ziemas drūmums dažreiz nospiež. Bet man ir mazs pasaules stūrīts, kur es atceros, kas ir dzīvot nevis no pienākuma, bet no prieka. Es neiešu izlikties, ka vavada man iemācīja filozofiju vai kaut ko grandiozu. Tas būtu meli. Bet tas man iemācīja, ka dažreiz mazām lietām ir vislielākā nozīme. It īpaši, ja tu atceries, ka tās ir tikai digitālas bildes, bet sajūtas ir īstas.
Ja jums patīk ceļot, bet laika nav — pamēģiniet atrast spēli, kur ir tropu salas. Ja jums patīk azarts — izvēlieties kaut ko, kas prasa domāšanu. Un pats galvenais — nekad neaizmirstiet, ka spēle ir jūsu rokās. Es to atceros katru reizi, kad aizveru cilni.
Tāpēc es neesmu neviens miljonārs, ne arī zaudētājs. Es esmu tikai cilvēks, kam patīk mazas uzvaras — gan spēlēs, gan dzīvē. Un ja man kāds jautā, kāpēc es atgriežos, es atbildu: tāpēc, ka tas man liek pasmaidīt par brīdi. Tikai un vienīgi.
